Atkalsatikšanās prieks

Jā. Patiešām mani ir pārņēmis atkalsatikšanās prieks pēc tik ilgu mēnešu klusēšanas. Nekur jau nebiju pazudusi, grāmatas joprojām lasu, vienīgi ar rakstīšanu iet tā švakāk. Nebiju un neesmu rakstniece. Arī iepīt visas savas domas skaistos vārdos nemāku, tāpēc atļaušu to darīt tiem, kam tas izdodas.
Izrādās, ka man joprojām ir te vairāki sekotāji, un arī es joprojām lasu, ko jūs te cītīgi rakstāt. Saviem sekotājiem nevaru apsolīt, ka turpināšu šeit rakstīt, bet varu apsolīt to, ka es joprojām lasīšu un  patiešām pacentīšos arī kaut ko ik pa laiciņam te ierakstīt.
Man, un noteikti arī jums, šobrīd ir aktuāla ziema (kura nav,bet ir) un Ziemassvētki. Es vēlos palasīties kaut ko par šo tēmu, tāpēc griežos pie jums pēc palīdzības. Vai jūs varētu man ieteikt kādu ziemīgu vai Ziemassvētku grāmatu? Šogad, par pārsteigumu, svētku noskaņa ir pārpārēm (ja jums nav, varu padalīties!), bet tomēr vēlos iegūt vēl vairāk sirsnīgu un siltu emociju, palasot par šo skaisto svētku-gada laiku.

image
image

image

Gaišus jums šos svētkus!

Advertisements

Parādi savu somu! Es parādīju!

Image

 

Ilgi domāju, vai pēc Daiņa lūguma jeb pareizāk sakot stafetes nodošanas (sk.šeit) , pieņemt šo stafetes kociņu un jums parādīt manas somas saturu. Kāpēc? Jo es mācos skolā, un tādēļ vien man katru dienu somas saturs mainās. Vēl pie tam, skolas grāmatas aizņem daudz vietas. Tāpēc jums ir neliela iespēja ieskatīties manā somas saturā. Bet jāatzīst, ka šīs nu gan ir lietas, kas man ir vienmēr līdz:

* plānotājs ar pildspalvu

* atslēgas (mājas un skolas skapīša)

* telefons

* maks

* grāmata (kuru pašlaik lasu)

* pase

* Ipod

* 3 veidu lūpu krāsas (lūpu spīdums, lūpu balzāms un sarkana lūpu krāsa)

* lēcu trauciņš

* piezīmju lapiņas

* manas tabletes

* matadatas un gumijas

Šajā sarakstā un bildē vien trūkst negāzēts ūdens.

 

Stafeti tālāk nododu – Andrejam, Aigai un Anetei!

 

Daniels Kīzs ”Puķes Aldžernonam”

Birkas

 Image

Zvaigzne ABC. 306. lpp. 2012. gads.

”Puķes Aldžernonam” izlasīju pirms neilga laika, un domāju, ka būtu kauns nepadalīties ar lieliskas grāmatas atsauksmi. Ar šo grāmatu man nav nekāds īpašais stāsts, vienkārši nopirku, jo bija lasītas daudz ļoti labas atsauksmes. Un labi, ka nopirku!

Grāmata ir par 32 gadīgu vīrieti Čārliju Gordonu, kura IQ jau kopš bērnības ir ļoti zems. Čārlijs lepojas ar to, ka māk aizsiet kurpju auklas. Čārlijs strādā Donnera maiznīcā, dara ”melnos darbus”, apmeklē vakarskolu garīgi atpalikušajiem un, galvenais, vēlas būt gudrs. Tādēļ Čārlijs ir ideāls materiāls eksperimentālai ķirurģiskai operācijai, ar kuras palīdzību zinātnieki cer attīstīt viņa un vēlāk arī citu atpalikušo cilvēku prātus. Šī metode jau tika pielietota laboratorijas pelei – Aldžernonam. Čārlijs kļūst par ”izmēģinājuma trusīti”, bet par izdevušos ”trusīti”, jo operācija norit labi. Tagad Čārlija IQ ir neiedomājami augsts, viņš runā vairāk kā 20 valodās un pat apšauba zinātnieku autoritāti. Šķiet, ka tā tam jābeidzas, bet nē… Sākumā Aldžernons, vēlāk Čārlijs sāk strauji regresēt.

Un pat šoreiz nebaidos jums atklāt pārāk daudz par sižetu, jo, manuprāt, nebūs garlaicīgi lasīt arī tad, ja zināsi, kā un kas beigās notiks.

Lasot šo grāmatu, es ļoti jutu līdz Čārlijam, jo grāmata nav par to, kā zinātne var palīdzēt garīgi atpalikušiem cilvēkiem. Grāmata ir par to, ka mākslīgi veidots – augsts IQ – nenozīmē jaunu, super-gudru cilvēku. Tas vecais, garīgi atpalikušais Čārlijs joprojām mājo iekšā jaunajā, super-gudrajā Čārlijā. Jaunais Čārlijs nevar aizbēgt no vecā Čārlija. Un tur arī tās problēmas sākās.

Pats stāsts ir ļoti aizkustinošs, mazliet pat sirdi plosošs. Mēs katrs esam redzējuši tādu Čārliju, un domāju, ka ne vienmēr esam izturējušies vai pat vienkārši padomājuši par to, cik patiesībā mazāk dots ir viņam, un cik daudz mums pašiem. Un tieši tie cilvēki un arī Čārlijs, kam ir mazāk paveicies, viņi vēlas tikai iekļauties, būt ”normāli”, būt ”gudri”.

Pat garīgi atpalikušais vēlas būt tāds pats kā visi. Bērns neprot pats paēst un nezina, kas ir ēdams, taču visi zina, kas ir izsalkums.

Gribu uzteikt tulkotājas darbu, jo grāmatas sākumā raksta garīgi atpalikušais Čārlijs. Viņš raksta bez komatiem un ar dažām mīkstinājuma zīmēm. Būtu interesanti redzēt oriģinālu. Un godīgi sakot, sākumā nav viegli to lasīt, ne īsti sakarīgi, ne īsti var izlasīt. Grāmata ir sarakstīta atskaišu veidā, un tāpēc ir interesanti – var novērot Čārliju no pirmās atsaites līdz pēdējai.

Noteikti iesaku izlasīt ik vienam. 5/5

Februāra atskaite

Birkas

, ,

tumblr_n1rkrbXoBw1sa1gyxo1_500

Ir 1. marts, nē, 2. marts, tātad laiks mēneša atskaitei. Kā man ir gājis februārī? Raibi. Koši. Krāsaini. Daudz mācījos, gāju uz visādiem pasākumiem, par rutīnu nevarēju sūdzēties, tāpēc lasīšanai atlika mazāk laika, cik gribētos.

Februārī izlasīju 3 grāmatas. Bet nevarētu teikt, ka plānas. Kopā tās ir 1062 lapaspuses. Uz doto brīdi esmu izlasījusi 25% no sava lasīšanas izaicinājuma. Divu mēnešu laikā esmu izlasījusi 14/55 grāmatas.

Pirmā grāmata, ko izlasīju februārī bija Džeimija Forda ”Keiko”, par ķīnieti Henriju un japānieti Keiko, un viņu ciešo draudzību. Uzrakstīju arī atsauksmi blogā, to variet apskatīt šeit.

1959313_357841394353667_191866849_n

Otrā grāmata – beidzot izlasīju Lorenas Oliveras triloģijas pirmo grāmatu ”Delīrijs”. Atsauksmi gan neuzrakstīju, jo domāju, ka šī grāmata ir daudz un dikti aprakstīta un, nu, nezinu, ko es vēl jaunu varētu pateikt. Atceros, ka lasīju šīs pašas autores grāmatu ”Pirms es krītu” un man tā ļoti, ļoti patika. Arī ”Delīrijs” mani nepievīla. Turpinājumus noteikti lasīšu, bet domāju, ka ne tuvākajā laikā. Devu 5/5 zvaigznītes.

Nobeidzu februāri ar grāmatu – Sjaolu Guo ”Mazā ķīniešu-angļu vārdnīca mīlētājiem”. Izlasīju un nesapratu, kāpēc lasīju. Ļoti kaitināja galvenā varone, kura visu laiku čīkstēja un nīdēja, un visādi citādi bija kaitinoša. Un tā kā man ir ļoti svarīgi, lai man simpatizētu galvenie varoņi, tad grāmata principā bija norakstāma, vismaz man. Bet galu galā iedevu 2/5 zvaigznītes.

Es ļoti ceru, ka marts būs vairāk piesātināts ar grāmatu lasīšanu, jo neizlasīto grāmatu kaudze tikai ceļas augstāk un augstāk. Katru mēnesi nāk klāt grāmatas, ka nemaz nespēju tik ātri lasīt. It kā tā tam vajadzētu būt, jo marta beigās būs manis ilgi gaidītais pavasara brīvlaiks. Bet, atkal bet. 😀 Bet martā ir ieplānoti vairāki pasākumi, kas var patraucēt labajai iecerei lasīt vairāk.

Džeimijs Fords ”Keiko”

Birkas

ImageZvaigzne ABC. 344 lpp. 2012. gads.

Jāatzīst, ka grāmatu izlasīju jau pirms kāda laiciņa, bet atsauksme top tikai tagad, jo beidzot zinu, ko gribu jums teikt. Interesanti, ka angliski šīs Džeimija Forda grāmatas nosaukums ir ”Hotel on the Corner of the Bitter and Sweet”, kas ir ļoti pamatots, bet nezinu vai labāks. Keiko, galvenās varones vārds, manuprāt, arī skan ļoti jauki. 

Galvenais varonis Henrijs ir amerikāņu-ķīnietis, kura tēvs ir izteikts nacionālists. Tēvs liek Henrijam valkāt nozīmīti pie sirds ”Es esmu ķīnietis” un neatļauj ģimenē sarunāties ķīniski, tikai angliski, lieki piebilst, ka pats tēvs un māte angliski nesaprot. No šūpuļa šūpulī tiek ielikts, ka ķīnietim jāienīst japānis, tā tam būs būt. Bet Henrijs skolā iepazīstas ar japāņu meiteni vārdā Keiko, un viņi uzreiz sadraudzējas. Un tad tas notiek. Keiko un viņas ģimeni izsūta no Amerikas, atstājot Henriju, ar salauztu sirdi, tāpēc viņš izmanto katru iespēju, lai tikai vēl satiktu Keiko. 

Romāns ir par mums zināmu faktu – par Otro pasaules karu. Par imigrantiem Amerikā Otrā pasaules kara laikā. Par to kā visas japāņu ģimenes izsūtīja no Amerikas un viņu mājas izpostīja. Paralēli notiek divi stāsti – par 12 gadīgo Henriju, kurš sadraudzējas ar japāņu meiteni un izjūt kara laiku, un par 56 gadīgo Henriju, kurš nupat ir zaudējis sievu un grimst atmiņās par laiku pirms 40 gadiem.

Es cenšos nedzīvot pagātnē, taču, kas zina, dažreiz pagātne vienkārši dzīvo manī.

Kad sapratu, ka galvenā varoņa vārds ir Henrijs, man uzreiz tas ļoti asociējās ar Odrijas Nifenegeres grāmatu ”Laika ceļotāja sieva”, kur arī galvenais varonis bija Henrijs. Asociācijas bija ļoti spēcīgas, jo ”Laika ceļotāja sieva” ir atstājusi lielu iespaidu uz mani. Man ir mazliet žēl, ka maz tika apskatīta tieši kara tēma, bet jāatceras, ka šis tomēr ir daiļliteratūras darbs. Grāmatā liela loma arī ir džezam, kas man ļoti patika. Es pat nezinu, kur piesieties, jo grāmata ir uzrakstīta ļoti meistarīgi, nevienā brīdī nav garlaicīgi, un domādams, šī grāmata tik ātri ”neizbirs” no prāta kā gadās citām grāmatām. Ir atstāts spēcīgs iespaids. 

Kopumā gribu teikt, ka ”Keiko” ir ļoti smeldzīga un skaista grāmata, par nezūdošu Mīlestību (ar lielo burtu). 

Mans vērtējums: 5/5

Janvāra atskaite

Birkas

, ,

Nu ko, 2014. gada janvāris ir aizvadīts. Un aizvadīts labi. Es nolēmu, ka katra mēneša pirmajā dienā sakopošu un jums pavēstīšu pagājušā mēneša lasīšanas rezultātus. Vairāk šīs atskaites ir domātas man, nemaz Jums, jo rakstot katra mēneša rezultātus, man būs vieglāk un pārskatāmāk sakopot rezultātus gada beigās. Tātad, ir 1. februāris un es rakstu.

Janvārī esmu izlasījusi 11 grāmatas, kas ir 20% no mana 2014. gada lasīšanas izaicinājuma. Citas grāmatas bija biezākas, citas plānākas, bet kopā tās ir 3311 lapaspuses. Vidēji lasīju 300 lapaspušu biezas grāmatas. Jāatzīst, esmu atsauksmi uzrakstījusi tikai par dažām grāmatām, bet uzreiz teikšu, ka mans plāns nemaz nav šeit aprakstīt visas, visas grāmatas, ko izlasu. Bet varbūt vajadzētu. (?).

Lūk, arī visas janvāra izlasītās grāmatas.

Image

Janvāri sāku ar zīmīgu grāmatu – Lūiss Kerols ”Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”, kuru, protams, arī novērtēju ar 5 zvaigznītēm. Šī ir man ļoti īpaša un mīļa grāmata, jo nav daudz grāmatas, kuras pārlasu. Domāju, ka šoreiz varu nestāstīt jums grāmatas sižetu, jo Jūs to ļoti labi (cerams) ziniet.

Tālāk sekoja Gistava Flobēra ”Bovarī kundze”, kuru lasīju kā obligāto literatūru skolai. Uzrakstīju arī referātu, ko vajadzēja. Novērtēju grāmatu ar 2 zvaigznītēm, bet rakstot referātu, sapratu, ka tomēr grāmata pelnījusi ja ne 4, tad 3 zvaigznītes. Grāmata ir par sievieti, vārdā Emma, kura apprecas ar bagātu, bet nemīlamu vīru, tā kļūstot par Bovarī kundzi. Emma daudz lasa dāmu romānus un sapņo par labāku dzīvi, tā viņa nonāk līdz laulības pārkāpšanai, bet arī viņas mīļākie izrādās meļi un krāpnieki, ne prinči baltos zirgos kā viņa ir lasījusi romānos. Es Emmai piešķiru balvu ”egoistiskākais un savtīgākais varonis” literatūrā.

Ilonas Leimanes ”Vilkaču mantiniece” ir negaidīti ierindojusies manā mīļāko grāmatu plauktā, devu visas 5 zvaigznītes. Grāmata ir par divu dzimtu naidu un aizliegtu mīlestību. Mīlestība pret naidu, un naids pret mīlestību. Iesaku Jums!

Pēc tam lasīju angliski John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle ”Let it snow”, par kuru uzrakstīju savas domas šeit.

Tad sekoja Ē. M. Remarka grāmata ”Trīs draugi”, kura arī izpelnījās 5 zvaigznītes. Grāmatas nosaukums arī pasaka par ko ir grāmata, jā, tā ir par trīs īstiem draugiem, par mīlestību uz autombīļiem un rumu, un par meiteni vārdā Patrīcija (manas māsas vārds, hehe). Šī ir grāmata, kura ir jāizlasa ikvienam.

Silvijas Rannamā grāmatu ”Kadrija” izlasīju pēc Mēnessmeitēna ieteikuma. Paņēmu grāmatu no bibliotēkas, sāku lasīt un pat sākumā padevos, noliku malā, jo nepatika. Bet tad, nezināmu iemeslu dēļ, nolēmu dot grāmatai otro iespēju – un labi, ka tā! Grāmata man ļoti, ļoti patika, devu visas 5 zvaigznītes. Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā no galvenās varones Kadrijas skatupunkta. Grāmatas sākumā Kadrijai ir vien 6 gadi, bet grāmatas beigās viņa ir izlaiduma klases audzēkne. Grāmata ir par cilvēcību un tās vajadzību katram cilvēkam.

Pēc lasītām salīdzinoši vecām grāmatām, es vēlējos izlasīt ko jaunāku. Speciāli meklēju tādu grāmatu, kuru nevaru nolikt malā līdz nav izlasīta. To vēstīja ”Nazis, ko neatlaist” vāks, kas ir Patrika Nesa triloģijas ”Haosa spēle” pirmā grāmata. Grāmata ir par skarbu, bet valdzinošu pasauli, kurā ikviens dzird cits citas domas. Un šajā pasaulē dzīvo tikai vīrieši. Tā vismaz ir līdz kādam brīdim, kad galvenais varonis Tods dodas spriedzes pilnā ceļojumā. Jā, grāmata nav slikta, bet priekš manis liekas, ka ir par bērnišķīgu, un es atzinu par ne tik aizraujošu kā cerēts. Grāmatai devu 3 zvaigznītes un turpinājumus nolēmu nelasīt, bet kas zina.

Tad lasīju Jāņa Joņeva debijas grāmatu ”Jelgava 94”. Manas domas šeit.

Stīvena Kinga ”Kerija” ir kā šausmu grāmatu klasika, tāpēc būtu kauns neizlasīt, ja reiz rodas tāda iespēja. Man bija mazliet vilšanās, gaidīju, ka varēšu ielikt 5 zvaigznītes, bet nē, vien 4 zvaigznītes no manis. Grāmata ir par meiteni Keriju, kuru klasesbiedri nepieņem, tomēr viņai ir neparastas spējas, kas maina Kerijas un viņas klasesbiedru dzīvi. Interesanti, ka grāmatā ir iestarpināti fragmenti no it kā zinātniskiem rakstiem, grāmatām un aculiecinieku stāstījumiem. Pēc tam, kad izlasīju grāmatu, noskatījos arī 2013. gada filmu, un es dosmojos uz režisoru ne pa jokam.

Arturs Kolans Doils ”Stāsti par Šerloku Holmsu”. Neko pat negribu teikt, milzīga vilšanās, vien 1 zvaigznīte no manis. Grāmatā apkopoti daudz vien 20 lapaspušu īsi stāstiņi. Es biju cerējusi, ka tie stāstiņi būs garāki un aizraujošāki.

Un nobeigumā, tik tikko izlasīju Gundegas Repšes triloģijas ”Smagais metāls” pirmo grāmatu ”Alvas kliedziens”. Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā no Rugettas skatupunkta. Tā ir par pusaudžu dzīvi, tālaika pārdzīvojumiem un arī priekiem PSRS laikā. Un atkal es gaidīju, ko daudz labāku, biju lasījusi labas atsauksmes, bet no manis tikai 2 zvaigznītes.

Laikam jau jāsaka, ka janvāris bijis produktīvs lasīšanas mēnesis, bet ne tik produktīvs rakstīšanas mēnesis. Bet es labošos. Apsolu.

Jānis Joņevs ”Jelgava 94”

Birkas

Image312. lpp. Mansards. 2013. gads.

”Jelgava 94” bija grāmata, kuru jau sen gribēju iegūt savā īpašumā, bet ne tādēļ, ka mani interesētu metāls, nē, drīzāk tā bija interese, kas tad slēpjas aiz tiem ļoti gaumīgajiem vāciņiem. Jau pirmajās lapaspusēs ir rakstīts – viss vēstītais balstīts uz patiesiem notikumiem. Nu nezinu gan, man jau šķiet, ka vairāk ir tās daiļliteratūras, ne patiesi notikumi. Bet, protams, grāmata ir arī bagāta ar vēstures faktiem. Un pašam autoram par metālu ir iespaidīgas zināšanas, to nevar noliegt.

Man ir raksturīgi neko daudz vairāk kā uz pēdējā vāka par grāmatu nepasacīt. Kāpēc tā? Es pati neciešu ne spoilerus, ne mazliet spoilerus. Man ir gadījies, ka cilvēks nebrīdina par tālāk esošo spoileri, un tā es lasu, lasu, un bāc!, viss, es jau zinu sižetu, tātad nebūs nekādu pārsteiguma momentu. Tātad nelasīšu grāmatu. Šādi man gadījās ar Bada spēļu otro daļu. It kā gribu izlasīt otro un trešo daļu, jo man pirmā daļa ļoti patika, bet, bet… Ak, es jau te esmu aizrunājusies ne pa tēmu. Ar to es gribēju teikt, ka šī ir tā grāmata, kurai uz pēdējā vāka ir iespiesti vien pieci, īsi teikumi par grāmatu. Švaki. Tāpēc es mēģināšu pastāstīt mazliet vairāk par grāmatas ”Jelgava 94” sižetu.

Stāsts ir par metālistu draugu/domubiedru grupu, kurus vieno mīlestība pret metālu. Viņi klausās metālu, sludina pasaules galu, izkliedz sātaniskus saukļus, pielūdz nāvi un izplata savādas idejas. Pie tam dzer kapos. Grāmata sākas ar Kurta Kobeina, Nirvanas līdera pašnāvību 1994. gada 5. aprīlī, un tas ir kā atspēriena punkts Jelgavas bandītu, metāla piekritēju dzīvesstilam, dzīves aicinājumam(?). Grāmata ir sarakstīta pirmajā personā no paša autora skatupunkta. Viņš stāsta par tādiem metāla festivāliem kā Mēs tornim, Melnā piektdiena. Visticamāk Jums tas neko neizsaka, bet deviņdesmitajos gados tās dienas, metālistiem bija ilgi gaidītas dienas, viņu svētki. Un grupas un dziesmu nosaukumi! Tie ir daudz, ļoti daudz, un kuri, jāatzīst, nebija man iepriekš zināmi. Bet es Youtube atradu Nirvanas albumu un paklausījos, lai labāk saprastu un noķertu to īsto sajūtu. (Bet es palieku uzticīga repam un Beyonce).

Par grāmatu man ir divejādas sajūtas. Man patīk, ka grāmata ir sarakstīta brīvā, dzīvā valodā ar visiem tai piemītošiem žargoniem. Valoda ir viegla un plūstoša, dialogi ir kodolīgi. Humors ir ne par daudz, ne par maz. Viss it kā ir. Bet, atkal bet. Teikšu, ka man brīžiem nebija ļoti interesanti lasīt, jo tas izklausās labāk par bija garlaicīgi lasīt. Vispār man bail izmantot vārdu ”garlaicīgs”, jo gluži tik slikti arī  nebija. Es gan lasīju priekš sevis diezgan ilgi, bet tas tādēļ, ka pa starpām lasīju un izlasīju citas grāmatas. Jā, tas, ka mani vairāk interesēja citas grāmatas, laikam šai grāmatai nav diezko glaimojoši.

Ko es vēl varētu piebilst? Es domāju, ka šī grāmata varētu ”nelasīties” tiem, kuri ikdienā nelasa. Patiks tiem, 1) kuri dzīvo vai ir dzīvojuši Jelgavā, 2) klausās metālu, 3) ir Kurta Kobeina un Nirvanas fani. Bet ne tikai. Varbūt vēl kāds atradīs sevi – spurainu, garmaitainu jaunieti ar dumpinieka iezīmēm.

Man vērtējums: 4/5 (ne 3, tāpēc, ka autora debija un tāpēc, ka mūsu pašu)

Daži citāti:

”Cilvēkam ir nepieciešamas tiesības būt sliktam. Pārkāpumi un sodi ir jāformulē vienkārši kā veikalā – slepkavība maksā nāvessodu un piegānīta tualete maksā piezīmi. Godīgs darījums un nekādas raudāšanas.”

”Toreiz es vēl nezināju, ka pieklājība varbūt ir pats vērtīgākais, kas mums ir.”

”Ko gan cilvēks saprot astoņpadsmit gados? Četrpadsmit vēl kaut ko, bet astoņpadsmit – vairs neko.”

”Vienam bija veste, pārējie arī idioti.”

”…Es droši skatījos uz priekšu, ne jau tāpēc, lai pamanītu kontroli – man rēgojās pārsteidzošs liktenis, tas, kuru mēs gaidām un uzskatām par pelnītu, bet, kad viņš beidzot parādās īsts, mēdzam nobīties. Bet ne es, es droši skatījos uz priekšu.”

John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle ”Let it snow”

Birkas

Image”Let it snow” – gandrīz tipiska Young Adult grāmata. Gandrīz, jo nav daudz grāmatu, kuru ir sarakstījuši vairāk kā divi autori. Šajā gadījumā tie ir trīs bestseller jauniešu autori. Romānā caur caurēm strāvo Young Adult tematika un, tā teikt, noskaņa, lasot ļoti varēja just, ka šī grāmata ir liekama tieši tajā grāmatu plauktā.

Vēl gribu pieminēt, ka man nekad nepatīk gari un plaši stāstīt par pašu sižetu, negribu netīšām pastāstīt ko vairāk kā vajadzētu, tāpēc tikai virspusīgi iepazīstināšu Jūs ar grāmatas sižetu līnijām.

”The Jubilee express” by Mauren Johnson

Galvenās varones Jubilee Hall vecāki tiek arestēti, un tāpēc viņa ar vilcienu dodas uz Floridu pie vecvecākiem. Vilcienā viņa satiek Džebu un 14 karsējmeitenes. Sniega vētras dēļ vilciens apstājas uz nenoteiktu laiku netālu no nelielas pilsētiņas. Jubilee un citi jaunieši dodas uz pāri ceļas esošo Waffle House. Tur Jubilee satiek tur dzīvojošo Stjuartu, kurš aicina palikt viņa mājās līdz vilciens atkal dosies ceļā.

Manuprāt, autore Mauren Johnson raksta pārāk vienkāršā valodā (vismaz šijā 123 lpp īsajā stāstā), bet man patika sižets, varbūt mazliet nedabisks, bet kopumā patika.

”A cheerastic Christmas miracle” by John Green

Galvenā varoņa Tobina vecāki sniega vētras dēļ netiek mājās no Bostonas. Tobins ar draugiem JP un Djūku (meiteni, īstajā vārdā Andžija) iecerējis Ziemassvētkus pavadīt skatoties Džeimsa Bonda filmas. Pēkšņi viņiem piezvana draugs Keuns no Waffle House, kurš pastāsta par tur esošajām karsējmeitenēm. Draugi nolemj doties turp, bet viņus aizkavē visādi apstākļi – gan sniega vētra, gan citi jaunieši.

Ziniet, kā man bija ar Džonu Grīnu? Izlasot divas viņa grāmatas, kas bija absolūti lieliskas, mani pārņēma bailes, vai tik lasot vēl citus viņa darbus, man nenāksies vilties. Negribēju sabojāt visu labo iespaidu, kas, protams, ir grūti izdarāms, jo kurš gan var visus savus darbus uzrakstīt vienlīdz satriecošus? (Ja ziniet kurš, tad padalieties arī ar mani).

Džons Grīns nepavisam nebija savos uzdevuma augstumos, jā, stāsts bija piedzīvojumu pilns (cik nu tas var būt pilns 94 lpp), bet, manuprāt, vienmuļš. Lai nu kā, autors arī šajā grāmatā saglabājis savu humoru, kas man, un domādams arī citiem, tik ļoti patīk.

”The patron saint of pigs” by Lauren Myracle 

Meitene vārdā Adija Ziemassvētkus aizvada skumstot pēc bijušā drauga Džeba. Ne par ko citu viņa nespēj domāt, un tiklīdz Džebs neierodas salīgt mieru, Adija nogriež un nokrāso rozā matus. Adija, draudzeņu iespaidota, mēģina vairs nedomāt par Džebu, tādēļ piesakās no zooveikala paņem draudzenei pasūtīto mini cūciņu. Bet tas nenotiek kā sākumā plānots.

Beigās visi stāsti savijās kopā un uzšāvās debesīs.

Nē, nē, šitik salkani stāsti kā pēdējais, man nepatīk. Nevaru ciest tādus cilvēkus kā Adija, kas to vien dara, kā raud par aizgājušo. Ir taču jāskatās uz priekšu! Bet par to nav stāsts. Galu galā viņa ko svarīgu arī saprata, kas ir galvenais.

Un vēl, ko es gribu piezīmēt – man nepatika, ka grāmatā ir apspēlēta viena liela klišeja – karsējmeitenes. Bet nu varbūt šajā grāmatā bez tā nevarēja.

Vai es iesaku izlasīt? Umm, kāpēc gan ne? Ja gribas palasīt, ko ne tik depresīvu šās ziemas nedēļas nogalēs, tad šis ir īstais variants. Grāmata bija tāda, kādu es to gaidīju. Nebija nekāds ”wow!”, bet to es arī negaidīju. Viegli un labi lasījās.

Iesaku Tev: pagatavo sev kafiju/tēju/kakao, uzvelc kājās omas adītās vilnas zeķes, saritinies zem segas, lasi šo grāmatu un gaidi, kad beidzot arī mums uzsnigs sniegs! Let it snow!

Mans vērtējums:

3/5

Par un ap plāniem divi tūkstoši četrpadsmitajam gadam

Birkas

,

Image

Nu ir pienācis laiks arī man izteikties par saviem 2014. gada plāniem. Uzreiz teikšu, ka es vēl neesmu atradusi piemērotu (pietiekami lielu, mīkstu un ”rožainu”) plānotāju, bet es pie tā strādāju. Vispār esmu cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi visu sīki saplānot, sarakstīt plānotājā un tajā ik pa laikam ieskatīties. Nevaru ciest haosu dzīvē (bet istabā tas man netraucē 😀 ).

Man patīk Jaunais gads, jo tas ir sākums kam jaunam, tajā vienmēr ir daudz solījumu, apņemšanos un labu domu.

Arī es šogad esmu iedvesmota uz lielām lietām, sākot jau ar manu 2014. gada lasīšanas izaicinājumu, kas ir 55 grāmatas, un tas priekš manis ir diezgan liels pieteikums ”nopietno lasītāju pulciņam”. Piekrītu, ka galvenais jau nav izlasīto grāmatu skaits, lasīšanas ātrums vai ierakstu skaits blogā, bet tomēr es vēlos sevi izaicināt, un tad jau redzēs, kā man veiksies. Taču nebūs pasaules gals, ja neizpildīšu savu izaicinājumu, vai ne? 🙂

Runājot par grāmatām, man nav īpašu (striktu) plānu, ko lasīšu 2014. gadā, bet ir daži plāna punkti, ko es gribētu ievērot. Zinu, ka lasīšu ļoti daudzveidīgu literatūru. Nepieķeršos un neturēšos pie viena virziena.

Bail atzīties, bet es nekad neesmu lasījusi krimiķus, tāpēc tas pirmais plāna punkts, ko gribu ✔ (atķeksēt) kā ”darīts”. Gribu izlasīt vismaz vienu Šerloka Holmsa grāmatu, lai vairāk iepazītos ar viņu, jo pašlaik esmu aizrāvusies ar 21.gs. Sherlock iekš seriāla.

Otrais plāna punkts – lasīt vairāk klasiku, lai arī kādas grūtības tas man sagādā. Gada laikā gribētu izlasīt pa vienam darbam no dažiem ievērojamākajiem rakstniekiem. Piemēram, man jau tagad uz galda stāv rindas kārtībā Remarka ”Trīs draugi”.

Trešais plāna punkts – izlasīt PH.D. Klarisas Pinkolas Estesas ”Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. Šī grāmata stāv manā grāmatu plauktā jau no vasaras, esmu iesākusi lasīt, bet necēlās roka turpināt. Šogad noteikti gribu izlasīt šo garīgās izaugsmes grāmatu.

Pārējie plāni radīsies laikam ritot (un kad iegādāšos plānotāju 😀 ). Es pilnīgā nopietnībā ticu, ka šis būs pavisam īpašs, nozīmīgs un labs gads. Tādam tam jābūt! Un tam ir jātic ikkatram!

Ziniet, kāda ir mana Jaunā gada apņemšanās? Nepadoties! Un to arī es novēlu Jums! Nepadoties pie pirmajām grūtībām!

Bilde ņemta no mana personīgā arhīva.

Rensoms Rigss ”Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”

Birkas

Image

352. lpp. Zvaigzne ABC. 2013. gads.

Šodien nav daudz laiks, vēl daudz jāpaspēj izdarīt līdz vakara svinībām, bet tomēr negribēju atstāt astes un nepadarītus darbus šajā ”bez piecām minūtēm aizgājušajā gadā”. Uzreiz teikšu, ka ”Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” mani ļoti pārsteidza labā nozīmē. Neko tamlīdzīgu nebiju gaidījusi.

Tātad, romāns ir par sešpadsmit gadus vecu zēnu Džeikobu, kurš nupat ir zaudējis savu vectētiņu. Džeikobam vectētiņš bija ļoti tuvs un mīļš, lai arī viņš bija dīvains un jocīgs. Vectētiņam patika rādīt vecas fotogrāfijas, un stāstīt neticamus stāstus par savu dzīvi uz noslēpumainas salas Velsas piekrastē. Aizdomu un sirds miera vadīts, Džeikobs dodas uz noslēpumaino salu, kur atklāj mis Peregrīnes bāreņu nama drupas. Izpētot namu, Džeikobs secina, ka šī nama iemītnieki bijuši ļoti neprasti un, iespējams, ka šie bērni vēl aizvien ir dzīvi. Vairs gan neko par sižetu neteikšu, jo man patīk ieintriģēt, ha 🙂

Viss interesantais un aizraujošais sižets sākas pēc 100lpp, bet tas nebūt nenozīmē, ka pirmās simts lapaspuses ir garlaicīgas. Vēl es sevi pieķēru pie domas, ka grāmatā ir daudz humoristisku izteicienu, kas bija labs kontrasts baisajai un noslēpumainajai gaisotnei. Lai arī es atkal ievēroju, ka humoristiskie izteicieni pārsvarā ir tikai pirmajās simts lapaspusēs. Tāpēc man ļoti labpatika grāmatu pārdalīt divās daļās – pirmās simts lapaspuses un tālākās divi simti piecdesmit lapaspuses.

Šī bija tā grāmata, kurai lasot, paralēli rakstīju daudz piezīmes. Un par piezīmēm runājot, es laikam esmu īpaša ar to, ka tās pierakstu telefonā (man tā ērtāk), bet ja tomēr neesmu pierakstu ziņā tik īpaša, droši variet man aizrādīt.

”Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” ir ļoti īpaša grāmata. Ne vien stāsts ir nenoliedzami īpašs, bet arī pati grāmata, kurā ir apkopotas 44 (autentiskas, tik dažas minimāli apstrādātas) fotogrāfijas. Tās rakstnieks ir saņēmis no 10 kolekcionāru personiskajiem arhīviem. Manuprāt, tieši šīs fotogrāfijas dod noskaņu, garšu un sajūtu. Un vienreizību.

Un 2014. gada sākumā iznāks ”Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” turpinājums. Vairāk to šeit. Turpinājumu noteikti lasīšu.

Man vērtējums:

5/5