Birkas

Image312. lpp. Mansards. 2013. gads.

”Jelgava 94” bija grāmata, kuru jau sen gribēju iegūt savā īpašumā, bet ne tādēļ, ka mani interesētu metāls, nē, drīzāk tā bija interese, kas tad slēpjas aiz tiem ļoti gaumīgajiem vāciņiem. Jau pirmajās lapaspusēs ir rakstīts – viss vēstītais balstīts uz patiesiem notikumiem. Nu nezinu gan, man jau šķiet, ka vairāk ir tās daiļliteratūras, ne patiesi notikumi. Bet, protams, grāmata ir arī bagāta ar vēstures faktiem. Un pašam autoram par metālu ir iespaidīgas zināšanas, to nevar noliegt.

Man ir raksturīgi neko daudz vairāk kā uz pēdējā vāka par grāmatu nepasacīt. Kāpēc tā? Es pati neciešu ne spoilerus, ne mazliet spoilerus. Man ir gadījies, ka cilvēks nebrīdina par tālāk esošo spoileri, un tā es lasu, lasu, un bāc!, viss, es jau zinu sižetu, tātad nebūs nekādu pārsteiguma momentu. Tātad nelasīšu grāmatu. Šādi man gadījās ar Bada spēļu otro daļu. It kā gribu izlasīt otro un trešo daļu, jo man pirmā daļa ļoti patika, bet, bet… Ak, es jau te esmu aizrunājusies ne pa tēmu. Ar to es gribēju teikt, ka šī ir tā grāmata, kurai uz pēdējā vāka ir iespiesti vien pieci, īsi teikumi par grāmatu. Švaki. Tāpēc es mēģināšu pastāstīt mazliet vairāk par grāmatas ”Jelgava 94” sižetu.

Stāsts ir par metālistu draugu/domubiedru grupu, kurus vieno mīlestība pret metālu. Viņi klausās metālu, sludina pasaules galu, izkliedz sātaniskus saukļus, pielūdz nāvi un izplata savādas idejas. Pie tam dzer kapos. Grāmata sākas ar Kurta Kobeina, Nirvanas līdera pašnāvību 1994. gada 5. aprīlī, un tas ir kā atspēriena punkts Jelgavas bandītu, metāla piekritēju dzīvesstilam, dzīves aicinājumam(?). Grāmata ir sarakstīta pirmajā personā no paša autora skatupunkta. Viņš stāsta par tādiem metāla festivāliem kā Mēs tornim, Melnā piektdiena. Visticamāk Jums tas neko neizsaka, bet deviņdesmitajos gados tās dienas, metālistiem bija ilgi gaidītas dienas, viņu svētki. Un grupas un dziesmu nosaukumi! Tie ir daudz, ļoti daudz, un kuri, jāatzīst, nebija man iepriekš zināmi. Bet es Youtube atradu Nirvanas albumu un paklausījos, lai labāk saprastu un noķertu to īsto sajūtu. (Bet es palieku uzticīga repam un Beyonce).

Par grāmatu man ir divejādas sajūtas. Man patīk, ka grāmata ir sarakstīta brīvā, dzīvā valodā ar visiem tai piemītošiem žargoniem. Valoda ir viegla un plūstoša, dialogi ir kodolīgi. Humors ir ne par daudz, ne par maz. Viss it kā ir. Bet, atkal bet. Teikšu, ka man brīžiem nebija ļoti interesanti lasīt, jo tas izklausās labāk par bija garlaicīgi lasīt. Vispār man bail izmantot vārdu ”garlaicīgs”, jo gluži tik slikti arī  nebija. Es gan lasīju priekš sevis diezgan ilgi, bet tas tādēļ, ka pa starpām lasīju un izlasīju citas grāmatas. Jā, tas, ka mani vairāk interesēja citas grāmatas, laikam šai grāmatai nav diezko glaimojoši.

Ko es vēl varētu piebilst? Es domāju, ka šī grāmata varētu ”nelasīties” tiem, kuri ikdienā nelasa. Patiks tiem, 1) kuri dzīvo vai ir dzīvojuši Jelgavā, 2) klausās metālu, 3) ir Kurta Kobeina un Nirvanas fani. Bet ne tikai. Varbūt vēl kāds atradīs sevi – spurainu, garmaitainu jaunieti ar dumpinieka iezīmēm.

Man vērtējums: 4/5 (ne 3, tāpēc, ka autora debija un tāpēc, ka mūsu pašu)

Daži citāti:

”Cilvēkam ir nepieciešamas tiesības būt sliktam. Pārkāpumi un sodi ir jāformulē vienkārši kā veikalā – slepkavība maksā nāvessodu un piegānīta tualete maksā piezīmi. Godīgs darījums un nekādas raudāšanas.”

”Toreiz es vēl nezināju, ka pieklājība varbūt ir pats vērtīgākais, kas mums ir.”

”Ko gan cilvēks saprot astoņpadsmit gados? Četrpadsmit vēl kaut ko, bet astoņpadsmit – vairs neko.”

”Vienam bija veste, pārējie arī idioti.”

”…Es droši skatījos uz priekšu, ne jau tāpēc, lai pamanītu kontroli – man rēgojās pārsteidzošs liktenis, tas, kuru mēs gaidām un uzskatām par pelnītu, bet, kad viņš beidzot parādās īsts, mēdzam nobīties. Bet ne es, es droši skatījos uz priekšu.”

Advertisements